Manās sajūtās šis laiks ir gana transformatīvs un ļoti rīcību pieprasošs – kas nu būs? Tu darīsi visu kā līdz šim vai beidzot pratīsies? Laiks ir kļuvis ļoti nepacietīgs un baksta ar puļķīti visās vietās, īpaši tajās, kuras jau tā ir ievainotas. Tas ir ļoti intensīvs un neļauj atvilkt elpu. Apmēram kā dzemdību pēdējā fāzē.
Ko tad šis laiks no mums grib? Tas burtiski kliedz – nenodod sevi! Parūpējies par to, lai Tu sekotu pats sev! Un pa ceļam izravē sevi tā kārtīgi un uzrušini, lai var augt jauna raža.
Lai to spētu, ļoti svarīgs ir spēcīgs savs iekšējais kodols, sava iekšējā miera osta, drošības sajūta, sevis mīlēšana, spēja būt pašam ar sevi un būt brīvam no bailēm. Ja tas mums ir, tad mēs ļoti precīzi spēsim sekot sev, nemeklējot maldīgi ārpusē lietas, ar kurām aizpildīt savus tukšumiņus, noslēpt bailītes, pie kurām pieķerties, lai būtu drošāk. Darbojoties no šādas iekšējās drošības, miera sajūtas, mēs radam pavisam citā līmenī un piesaistām sev pavisam citas lietas un cilvēkus. Tad mēs beidzot veicam apzinātas izvēles, nevis tās, kas balstās mūsu bailēs.
Bet, lai līdz tam tiktu, vajag atlaist vaļā savus glābšanas riņķus (nemīlams darbs, neforšas attiecības, izdabāšana citiem utt. – viss, ko mēs darām pret savu sirds-gribu aiz bailēm...). Tad vajag nolaisties pašā dzelmē, pabaidīties, ieraudzīt, ka nekā traka tur nav, nekas mani nenogalinās un tad sajust, ka manī pašā ir peldpūslis, kurš mani tur virs ūdens, un es pati varu peldēt, kur vēlos, nevis tur, kur rodams nākamais glābšanas riņķis.
Sākumā tas ir sāpīgi, jo ir ļoti bail. Šķiet, tu noslīksi un rokas tā vien stiepjas pēc nākamā glābšanas riņķa. Tu brīžam esi zem ūdens, brīžam virs ūdens. Un tad tu nonāc pašā dzelmē – un tas ir pats svētīgākais mirklis. Pagrieziena punkts. Pats sāpīgākais un bailīgākais. Tumsa, neziņa, aukstums – tā sākumā šķiet. Bet šajā mirklī vienlaikus mirst bailes un dzimst Tavs spēks, kas visu izgaismo. Pēkšņi dzelme nemaz vairs nav tik bailīga, jo Tu ar savu iekšējo kodolu, spēku un mieru to izgaismo un saproti, ka pats vien savu “draudīgo dzelmi” radīji. Tu uznirsti atkal virspusē.
Glābšanas riņķu apkārt joprojām ir daudz, taču tagad Tu zini, ka pieķeroties kādam no tiem, Tu atkal aizpeldēsi ne tur, kur pati vēlies no sirds, bet gan tur, kur tas riņķis Tevi nesīs. Sanāk vien tāds glābšanas riņķu dancis. Bez tam tagad Tu jau pabiji dzelmē un zini, ka nav no kā baidīties. Tagad Tu peldi pats par sevi un nosaki kursu, bez jebkādiem riņķiem, jebšu citiem vārdiem– pats uzņemies atbildību par savu dzīvi un lēmumiem.
Tas gan nenozīmē, ka visi riņķi uzreiz ir jāmet projām, jo kāds no tiem var pārveidoties un kļūt par labu ceļa biedru. Bez tam katrs no riņķīšiem stāsta kaut ko par mums, kāpēc mēs tam esam tik ļoti pieķērušies. Galvenais ir ar to strādāt, transformēt, mainīties kopā ar savu “glābšanas riņķi”, bet sākums ir tajā, ka Tu apzinies un pasaki – STOP, te kaut kas ir jāmaina. Un to darīšu es PATI, neviens cits.
Tādas lūk pārdomas radās pirmdienas dienā...
留言