Kā es sadraudzējos ar savu māju... LAUKOS:-)

Dzīvie serumi ir stāstu pilni. Ļoti dzīvi! Tas ir dzīvesveids, tā ir dzīves filozofija. Godīgi sakot, es pat nezinu vai Dzīvie serumi vada mani, vai es viņus... Mēs kopā dzīvojamies vietā un laikā, kurā esam.

Šī vieta, kurā esmu, būtu skumīga bez manis un otrādi, es nekad nebūtu tā, kas esmu, bez šīs vietas. Mēs satikāmies.

Tā ir ar visu dzīvē. Mēs satiekamies, mijiedarbojamies, kopradam, šķiramies, atkal satiekamies no jauna un dodamies, dodamies, dodamies... viss ir ceļš. Mērķa jau laikam nav. Galvenais ir doties, ja jūti, ka jādodas... Tā tas notika arī ar mani.

Mazs izgriezums no “šī stāsta”...

Šī māja bija tāds diezgan egoistisks pirkums, taču es savādāk nevarēju. Mana Dvēsele burtiski kliedza pēc tā.

Kad iegādājos māju un atbraucu uz Dzeguzītēm, man bija doma – es te nakšņošu kādas divas naktis, sapucēšu māju un došos atpakaļ uz Rīgu. Man no tēva ir saglabājies vecs koka čemodāns. Tajā es ieliku savas mantas, jo man likās tik piedienīgi būtu braukt uz Dzeguzītēm tieši ar šo veco koka koferi.

Atbraucu. Izkāpu no auto un noliku savu veco koferi uz atpūtas krēsla sešstūrainajā istabā un apsēdos. Jāsaka, ka māja bija apdzīvojamā stāvoklī, viss izskatījās ļoti jauki, pat mēbelītes bija saglabājušās, trauki, kas man lieti noderēja. Tā nu es sēdēju un domāju – te nu es esmu. Savā sapņu mājā. Es absolūti neaptvēru notikušo. Iesākumā ielēju sev vīna glāzi un apmetu pāris riņķu apkārt mājai. Pamazām sāku rosīties, tīrīt logus, mazgāt aizkarus, grīdas utt. Diena pagāja vienā eiforijā. Vakars atnāca nemanot un vajadzēja taisīties uz guļu. Nedaudz bailīgi bija, jo biju pilnīgi viena, prom no visa - lielā mājā laukos, kuras durvis faktiski ar plecu varēja atgrūst vaļā. Nekāda gulēšana man nesanāca. Tik daudz domu un pārdzīvojumu!

Nezinu kā jums, bet man tieši naktīs uznāk vislielākās bailes un sākas pārdomas. Tā tas bija arī tonakt, un es ar sirdskauvēm sāku domāt – ārprāts, ko es esmu izdarījusi! Nopirku tik lielu māju, tik tālu prom. Mana ģimene to īsti nevēlas, kas ir saprotami. Kā es pļaušu zāli, tur taču ir tik liela platība? Kā es remontēšu to māju? Tur taču vajag tik daudz naudas? Mājā ūdens nav, tualete ir ārā, jumts tek... Mani pārņēma teju ārprāts.

Man sagribējās bēgt projām no tā visa. Es paņēmu savu guļammaisu un devos gulēt uz mašīnu. Man bija sajūta - māja, pagaidi, es neesmu droša, ka vēlos Tevi. Ka gribu te būt, tikt ar to visu galā, un man bija sajūta, es mājai nepatīku un man nepatīk viņa. Gulēju uz auto aizmugurējā sēdekļa savā guļammaisā un prātuļoju. Raudāju. Baidījos. Zvanīju toreiz labākajai draudzenei, kura teica – Agnes, ja tu to nevēlies, tev vienmēr ir ceļš atpakaļ. Atsakies no tā visa! Tas man deva mierinājumu, es nodomāju, jāzvana no rīta mājas saimniekam un jāsaka, es pārdomāju!

Nakts pagāja vienās mokās, un no rīta ap plkst. 4 ar kafijas krūzi rokās, uz lieveņa sēžot, klausījos vardēs un vēroju savu māju. Tā mierīgi stāvēja un smīnēja, man bija sajūta, ka māja veiksmīgi bija no manis atkratījusies, izdzenot mani gulēt mašīnā. Sajutu tikai vienu – man jātiek ātrāk no šejienes prom. Sakrāmēju savu koka koferi, kuru ar tik cēlu žestu biju atvedusi no Rīgas, kāpu mašīnā un devos uz Rīgu. Pagāja laiks, kāda nedēļa. Skaidrs bija tas, ka es bez mājas būt nevēlējos, man tikai nedaudz bija vajadzīgs laiks, lai pārgremotu savas bailes: par naudu, ģimeni, manu trako vēlmi pirkt māju tik tālu - mājas laukos, par to, vai neesmu sajukusi prātā.

Pēc nedēļas es atgriezos un jutos jau daudz labāk. Atkal izkrāmēju savu koka koferīti un apsēdos. Man bija vajadzīgs laiks, lai sajustu šo vietu, lai sadraudzētos, lai man šeit nebūtu bail, lai es sev neliktos vājprātīga. Ar laiku viss kļuva labāk. Bija dienas, kad joprojām domāju – ko gan es esmu izdarījusi, nopērkot šādu īpašumu, taču bija dienas, kad eiforijā bridu pa pļavām un no prieka raudāju.

Ziņkārīgi izložņāju visus kaktus. Klētsaugša bija pilna visādu brīnumu – sākot ar šikām kamanām un beidzot ar senām stikla pudelītēm. Bēniņos varēja ierīkot veselu lasītavu ar seniem "Zvaigzne" žurnāliem un paklausīties vecajā radio plates. Tur bija vesela sapņu valstība, un es varēju atgriezties bērnībā. Es atkal varēju sajust čabošos kokus, kad naktī jāiet pa taciņu uz tualeti, es varēju brist basām kājām peļķes, es elpoju grants ceļa smaržu pēc lietus, kā toreiz bērnībā... es atkal biju tur. Es jutos laimīga un nedaudz aptrakusi. Bieži vien varēju raudāt un smieties vienlaikus. Un es nespēju noticēt, ka esmu to izdarījusi.

Stāsts turpināsies, jo stāstīt ir vēl ļoti daudz ko...

Doties ceļā ir aizraujoši, taču mēs nekad neiegūstam ko jaunu, nepazaudējot esošo. Priekam blakus stāv sāpes, bailēm blakus stāv drosme, neziņai - paļaušanās... nekad nekas nav viennozīmīgi, jo tāda ir spēle.

Nekas nav tikai viegli un skaisti, un nekas nav tikai grūti. Arī mans stāsts nav tikai skaists un viegls. Tās bildes, kurās esmu nesmuka un dusmīga vai izmisusi - jums nerādīšu , vai pareizāk - tajos mirkļos jau neviens sevi nebildē.

Dženija Enija,

paldies par fantastiskajām peonijām, kas mani pamudināja uz šo stāstu un bildēm. Saņēmu dāvanā veselu klēpi peoniju un esmu jau otro dienu peoniju karaliene! Viss skaistais mūs iedvesmo!

Brauciet ciemos! Brauciet uz serumkrēmu pagatavošanas meistarklasēm! Kamēr vasara, viss tik pilnasinīgs, tik dzīvs!